Mana dzīve paiet Līgatnē...es Līgatnē....Līgatne manī...

Iebridīsim Līgatnes pļavās
 Ieklausīsimies Līgates čalās
 Manu mūžu tā izdzied.
 Ledainā ūdenī pirkstus mērcot,
 brīžam stindzina,
brīžam karsē-
manas cerības un manas alkas..
 Rudens briedumā
vējā saujām
Lapas zaļas un sarkanas kaisa...
Un es maldos
 savu jūtu jūklī
brīžam redzoša,brīžam akla...
 Jūtu mugurā aukstu skatu-
zinu-es vairs nevaru nomaldīties.../veda/

Atskaties...

Atskaties,-
 Noietos Visus sāc svērt,
 Gadu pie gada Kā pērles vērt.
 Un brīnies:
 Cik virtene raiba.
 Tur pagadās gadi -
 Tik pilni kā dzirkstoši rauši,
 Un pagadās pelēki, Vētrās un puteņos lauzti.
Tukši, Kā pamestu mājokļu grausti.
 Taču visi tie vienlīdz tev smeldz,
 Kad steidzies tiem cauri atmiņu dzelts,
Un redzi- Cik virtene īsa!
 Visu to ietver Viens vievnīgs skatiens-
 No klupiena pirmā Uz bērnības ietves,
 Līdz sirmajiem matiem- Viens ugunīgs mirklis
 Viss mūžs...

Ziedēt atvasarā...

Visas birzis,
 visi vēri
 Pārkausējas rudā varā.
 Sirds, kur tādu spēku ņēmi
, Ka tu ziedi atvasarā?
 Salnu dzēlīgums un dzedrums
Tavai pierei nelūgts skaras.
 Sirds, kur tādu spēku ņēmi,
 Ka tu plauksti atvasarā?
 Drīz jau mīļās dabas bērni
 Nonāks saltās ziemas varā.
 Sirds, kur tādu spēku ņēmi,
 Ka tev līksmi atvasarā?
 Dūlas ēnas iekrīt liekņās,
 Kovārņi aiz dārza baras.
 Sirds, kur tādu spēku ņēmi,
 Ka tu smejies atvasarā?
 /Marta Bārbale/

Sievietes sūtība...

Visu mūžu es ceļu māju,
 Tas ir sievietes sensenais amats.
 Ceļu smiedamās,
 Ceļu rādamās,
 Ceļu,gaužas asaras raudādama.
 Ai,cik vēji ir kāri uz siltumu, Kuru sargāju es!
 Kā viņiem gribas to azotē iebāzt
 Un svilpojot projām nest!
 Visu mūžu es ceļu māju,
 Lai jums kur pārnākt būtu,
 “Nekur nav tik labi kā mājās!” jūs sakāt,
 Un atkal es stipra jūtos.
 Un neticu saldajai dziesmai,
 Kas vilina projām iet,.
 Smaržo pīrāgi,un
 uz palodzes Mājas svētība zied.

!!!

Es esmu Es.Visā plašajā pasaulē nav neviena tieši tāda kā es. Ir cilvēki, kuri ar kaut ko ir līdzīgi man, bet nav neviena, kas būtu tieši tāds kā Es. Tāpēc viss, kas nāk no manis, ir autentisks vienīgi man, jo tieši Es esmu to izvēlējies.Es atzīstu visu, kas ir manī: manu ķermeni, ieskaitot visu, ko tas dara; manu prātu, ieskaitot visas manas domas un idejas; manas acis, ieskaitot visus tēlus, ko tās var redzēt; manas jūtas, lai kādas tās arī nebūtu–dusmas, prieku, neapmierinātību, mīlestību, vilšanos, satraukumu; manu muti un visus vārdus, ko tā var izteikt–laipnus, mīļus vai rupjus, pareizus vai nepareizus; manu balsi–skaļu vai klusu; visas manas darbības, vēršanos pie citiem cilvēkiem vai pašam pie sevis.Es atzīstu visas savas fantāzijas, savus sapņus, cerības un bailes.Es atzīstu visas manas uzvaras un panākumus, visus manus zaudējumus un kļūdas.Tā kā Es atzīstu visu sevi, Es varu tuvāk iepazīt sevi.Un to darot, Es varu iemīlēt sevi un sadraudzēties ar sevi.Un es varu izdarīt tā, lai viss manī darbotos manās labākajās interesēs.Es zinu, ka esmu norūpējies par kaut ko sevī, un ir manī kaut kas tāds, ko Es vēl nezinu. Bet tā kā es ar sevi draudzējos un mīlu sevi, Es varu uzmanīgi un pacietīgi atklāt sevī rūpju cēloņus un uzzināt pats par sevi vairāk un vairāk.Viss, ko es redzu un dzirdu, viss, ko Es saku un daru, ko domāju un jūtu šajā brīdī–tas esmu Es.Tas viss ir autentisks man un parāda, kas es esmu šajā brīdī.Kad Es vēlāk atskatos uz to, ko esmu redzējis un dzirdējis, ko esmu teicis un darījis, ko esmu domājis un kā juties, dažas lietas man var izrādīties nederīgas: Es varu atteikties no tā, kas liekas nederīgs, un saglabāt to, kas liekas noderīgs, un varu atklāt kaut ko jaunu sevī pašā.Es varu redzēt, dzirdēt, just, domāt, teikt un darīt. Man ir viss nepieciešamais, lai varētu būt tuvāka citiem cilvēkiem, lai būtu produktīvāks, lai ienestu kārtību lietu un cilvēku pasaulē, kas man ir apkārt.Es atzīstu sevi un tāpēc varu sevi veidot.Es esmu Es un es sevi pieņemu./V.Satīra/

23.novembra novakare...svētki piepilda sirdis....

Jau 12.reizi notiek Cēsu rajona radošās inteliģences un kultūras darbinieku svētki.Arī mani godina šajos svētkos-esmu Līgatnes pagasta bibliotēkā nostrādājusi 15.gadus.Daudz skaistu vārdu Ilze Kalniņa/valsts kultūras inspektore Cēsu rajonā/veltīja mani piesakot sveikšanai... . Šajā lielajā pasaulē esam tikai sīks smilšu grauds,bet tomēr katrs esam ļoti , ļoti vajadzīgs ! Liels paldies par svētku sajūtu !

Pie tumšas, dziļas akas

Rūsganās krāsas pārpilnība...Lietus...Lapas nometuši koki...Viss dūmakā tīts...Novembris...ar Lāčplēša dienu, ar Latvijas valsts 89.dzimšanas dienu.Šogad svētkus,parādi,uguņošanu skatījos televizora ekrānā...prezidenta uzrunu TAUTAI... Pie tumšas, dziļas akaskluss eņģelis raudāja,un viņa asara akākā zvaigznīte iekrita.Ir gājušas dienas un gadi,bet akā vēl zvaigznīte mirdz:Ak, klusais eņģel, vai zini:tā aka bij mana sirds!(F. Bārda)Cerībā un mīlestībā savai valstij dzimšanas dienā