Mana dzīve paiet Līgatnē...es Līgatnē....Līgatne manī...

Iebridīsim Līgatnes pļavās
 Ieklausīsimies Līgates čalās
 Manu mūžu tā izdzied.
 Ledainā ūdenī pirkstus mērcot,
 brīžam stindzina,
brīžam karsē-
manas cerības un manas alkas..
 Rudens briedumā
vējā saujām
Lapas zaļas un sarkanas kaisa...
Un es maldos
 savu jūtu jūklī
brīžam redzoša,brīžam akla...
 Jūtu mugurā aukstu skatu-
zinu-es vairs nevaru nomaldīties.../veda/

Atskaties...

Atskaties,-
 Noietos Visus sāc svērt,
 Gadu pie gada Kā pērles vērt.
 Un brīnies:
 Cik virtene raiba.
 Tur pagadās gadi -
 Tik pilni kā dzirkstoši rauši,
 Un pagadās pelēki, Vētrās un puteņos lauzti.
Tukši, Kā pamestu mājokļu grausti.
 Taču visi tie vienlīdz tev smeldz,
 Kad steidzies tiem cauri atmiņu dzelts,
Un redzi- Cik virtene īsa!
 Visu to ietver Viens vievnīgs skatiens-
 No klupiena pirmā Uz bērnības ietves,
 Līdz sirmajiem matiem- Viens ugunīgs mirklis
 Viss mūžs...

Ziedēt atvasarā...

Visas birzis,
 visi vēri
 Pārkausējas rudā varā.
 Sirds, kur tādu spēku ņēmi
, Ka tu ziedi atvasarā?
 Salnu dzēlīgums un dzedrums
Tavai pierei nelūgts skaras.
 Sirds, kur tādu spēku ņēmi,
 Ka tu plauksti atvasarā?
 Drīz jau mīļās dabas bērni
 Nonāks saltās ziemas varā.
 Sirds, kur tādu spēku ņēmi,
 Ka tev līksmi atvasarā?
 Dūlas ēnas iekrīt liekņās,
 Kovārņi aiz dārza baras.
 Sirds, kur tādu spēku ņēmi,
 Ka tu smejies atvasarā?
 /Marta Bārbale/

Sievietes sūtība...

Visu mūžu es ceļu māju,
 Tas ir sievietes sensenais amats.
 Ceļu smiedamās,
 Ceļu rādamās,
 Ceļu,gaužas asaras raudādama.
 Ai,cik vēji ir kāri uz siltumu, Kuru sargāju es!
 Kā viņiem gribas to azotē iebāzt
 Un svilpojot projām nest!
 Visu mūžu es ceļu māju,
 Lai jums kur pārnākt būtu,
 “Nekur nav tik labi kā mājās!” jūs sakāt,
 Un atkal es stipra jūtos.
 Un neticu saldajai dziesmai,
 Kas vilina projām iet,.
 Smaržo pīrāgi,un
 uz palodzes Mājas svētība zied.