Anitu Kodori lasot...

Ziedonī...Es nākšu tad,kad negaidīsi,klusiem soļiem, bikliem,kad ziedonis valdnieciņš būs,starp ziedošiem mirkļiem.Es nākšu tad,kad rudzu puķes līdz tevīm ceļu klās,kad zilās tālēs medus bites manu ceļu izrotās.Es nākšu tad,kad putni dziedās,un ceļā solis vieglāks būs,kad daba savu simfoniju spēlēs,lai mūsu sirdīs ledus kūst. Reiz ziedonī...Kādi tik brīnumi pasaulē nenotiek... šajā baltajā pavasarī,visur, kur skaties -mīla zied,baidos soli spert,lai tā nenoriet.Baltā pasaule balti zied,rentgenstaru paspārnē,baltā pasaule mīlot dzied,kas tik ziedonī nenotiek.Divi tauriņi kā dvīņu brāļi mīlas ritmā valsi griež,ziedi baidās pakustēties,lai uz citu pusi mīla nenogriež.Daba elpo klusi, klusi un nemaz nav piekususi,katru dienu izstarot mīlu,kā Dieva dāvanu -mīlas eliksīru.

...to mezglu raisu...

Mana dzīve-
kā varens mezgls ,
 ko atsiet tagad
laikam nevarēšu...
Ir sajūta dīvaina-
kāds svešinieks
 to mezglu sien un sien...
zem smaguma šī -
 būtu man jāsalīkst...
Es ceļos-
un svešajam jāatkāpjas...
Pa pavedienam es to mezglu raisu
 un domās piedošanu lūdzu ,
un piedodu visiem ...
smagumu , kas mani saista ,
 es lēnām ceļu nost -
 un tālāk eju.../veda/

Ābeles zied...

Sapnī,Ne sāpīgā īstenībā,Zvaigžņotā naktīĀbele dziedāja,Ar saviem Baltajiem ziediemDebesīs ieaugot,Kur sidraba gaismāZiedi mirdzējaSpoži.Tos zvaigžņu MeiteneSidraba stīdziņāVēra,Vientuļu bērnuSirsniņās bēra,Lai dzimstTajās cerība,Ka vientulībaReiz rims…/Māra Šnē/

Pienenes zied

Pienenes zied, Beidzot atkal zied… Tu teiksi – Tās smaržo rūgti… Ak, nē.. Tik maigi, maigi Tās manu dvēs’li Skar Un zeltītu gaismu Tajā lej. Tās ceļš Bērnībā ved, Kurā skumjuPavedienosDvēsele nepinas, Bet tiecas Pieneņu vainagā Savus sapņusVīt… Pienenes zied,Beidzot atkal zied… /Māra Šnē/

Viedie vārdi.

Laimīgs ir nevis tas, kurš spēj saņemt vai dabūt, bet gan tas, kurš spēj dot citiem. Paejieties cilvēkiem pretī un dalieties tajā, kas jums ir!Dāvājiet smaidus un labestību!/Ogs Mandino/ Būsim pateicīgi tiem cilvēkiem, kuri dara mūs laimīgus. Viņi ir burvīgi dārznieki, kas liek mūsu dvēselēm ziedēt./Marsels Prusts/

Spēja izzināt sevi...

Saskaroties ar skarbo dzīves realitāti,mēs vairāk piedomājam pie ikdienišķā,eksistencionālā.Neapstrīdu,šābrīža situācija valstī mūs visus uztrauc,skar katru cilvēku.Kā izdzīvot?Tik daudzi ''kā?''jauc prātu,sajūtas. Izrunāt,izpriest sadzīviskā līmenī -nav jau ar ko.Visi ieslīguši ''savās četrās sienās''. Mēs noglabājam neatrisinātās , neizrunātās ,neizzinātās sajūtas visdziļākajā kambarī un cenšamies nedomāt, aizmirst, nepieminēt.Necenšamies izzināt pasauli, lietas, cilvēkus, notikumus, parādības,paši sevi. Cenšamies pasargāt sevi no sāpēm un vilšanās, tādējādi liedzam sev iespēju izbaudīt laimes un prieka sajūtu. Tikai ar sirdi izdzīvojot dzīvi un emocijas, ko tā sniedz, cilvēks spēj būt patiesi laimīgs un atrast savu ceļu. Ceļu...,lai varētu izkļūt no radušās situācijas...no bezcerības... http://woman.delfi.lv/books/news/article.php?id=23065638

Pasaka,ko par dzīvi cilvēki sauc...

- Kā Tevi sauc? – MĪLESTĪBA. Kur Tu dzīvo? – PASAULĒ.- Nevar būt, cilvēki saka, ka Tu esi tikai pasakās. – Jā, tā ir gan – ESMU TUR KUR MAN TIC. Un pasaku sauc CILVĒKA SIRDS. Tajā mīt sapņi un ilgas. Tauriņu spārniem. - Nevar būt, nu Tu mānies. Pasakas ir grāmatās rakstītas. Bērniem. Un sapņi nav tauriņi. Ko Tu mānies? Ko galvu man jauc? - To LIELO pasaku grāmatu par DZĪVI cilvēki sauc. Un katrs ar savu roku burtus tajā raksta. Par mani stāstot brīnumus zilus un zaļus. Kāds TIC un sapņi tam PIEPILDĪTI TIEK. Cits kāds saka „nevar būt” un skumst ik dien. Asaras lej, rūgtu biķeri dzer. Un mani meklē šaubu ēnu valstībā. ES ESMU PASAULĒ. SIRDĪ TAVĀ. PASAKĀ TAVĀ. Ar ziliem ziedu zvaniem. Ar varavīksnes tiltu. Ar sudraba rasu. Ar zelta Saules stariem. - Nevar būt. – TICI UN TAD REDZĒSI MANI PASAULĒ SAVĀ KO CILVĒKI PAR DZĪVI SAUC. www.draugiem.lv Ieva Trimalniece