Mana uzdrīkstēšanās...

• Kad dvēseli nemiers tirda...

Un tumsā nolaižas priekškars

Es atkal esmu uz skatuves

Un  mēģinu savu lomu...

Pēc galvenās lomas es nekāroju,

Man pietiek ar otro plānu,

Tik  atstāju sev lielāko greznību-

Atvērt  savus dvēseles logus

Un pilnu krūti tad elpot...

• Dārzā atkal smaržo puķes-

Krāšņas,cēlas un mirstīgas-

Tāpat kā cilvēki...

Salīst  krāsas varavīksnē,

A preibst galva

Un es atkal esmu  augustā,

Mē nesī , kas vēl runā

Par vasaru, putniem un mīlestību...

Tā jābūt...

Tikai vasara neierastāk sāp...

.·         Koki balti piesniguši..

Lauki balti iemiguši

Vien skumja es,

Kad sniegi puteņo uz dvēseles ielas...

Un pēkšņi saule novizēja sniegā

To tveru savā saujā un pasmaidu par sevi.
/veda/

Savas elpas šūpolēs...

• Savas elpas šūpolēs 

Šūpojos...

Dzīves garšu izgaršojot,

Kaut mazliet prieka izdzīvojot,

Kāds blakus stāv.

Nomodā par mani-

 Dien un nakt...

• Vien laikam ir vara

Tas visu var darīt

Gan  gaisā tas pacels

Gan pieliks pie zemes

Vien nezaudēt prieku un

Cerību glabāt...

• Iededzu sveci...

Krūzē uzleju piparmētras,

Bez  divdesmit minūtēm viens...

Ieklausos mājas klusumā...

Ilgāku brīdi pavadījusi ārpus mājas,

Cenšos izjust  šīs sajūtas...

• S veces liesmā tinas mans mūža kamols

Dzīparu dzīpariem

Raibu raibais

Vien jāsavācās, no sāpēm, asarām,prieka

Lai ceļu varu turpināt...

Vaimanas,žēlabas...

Vai tās ko līdz?

• Es domas salasu un klusu pušķī sienu-

Un katru dienu tā un katru dienu.

Gan rozes ziedu, gan nātras kātu

Un nav neviena,nav neviena,

Kam izteikt savu sāpi.../veda/