Mana atklāsme...

Kad grūtā brīdī sirds man plīst
Un daudz ir ciešanu
Tad lūpas sacīt nepiekūst
Man kādu lūgšanu

Šo vārdu skaņās nomanāms
Kāds spēks ir brīnišķīgs
Un klusu krūtīs sajūtams
miers- tik debešķīgs

Un šaubīšanās noveļas
Kā slogs no krūtīm man
Un ticībā plūst asaras
Tik viegli, viegli man.../veda/

Dievs, palīdzi man izturēt šo laiku!

Pārdomas...

Vislielākā vērtība ir piešķirama tagadnes mirkļiem.
Dzīve ir tas, kas ar mani,ap mani, manī notiek šajā  mirklī.
Reāla dzīve  reālā laikā

Ceriņu noslēpums.

Ceriņi man klusu
Noslēpumu pauž,
Ka drīz tiem birs ziedi,
Vai to sāk jau jaust?

Čukst tie, meklē laimi,
Kur tā paslēpta?
Ja tu atradīsi,
Piederēs tev tā.

Meklēju jau arī,
Kur gan laime tā,
Nu ar piecām lapām
Laime atrasta.

Arī manā sirdī,
Laimes sēkla mīt.
Skaties acu zīlēs,
Var to pamanīt./veda/

Mana uzdrīkstēšanās...

·         Vien brīnums – mana mazmeitiņa

Man sirdī stīgas iekustina

Es gribu zināt dziesmu, ko tas brīnums teic

Un abas reizē sauli ejam sveikt!

...

·         Vien sapnis nomodā

No dienas dienā klausos

Tavos smieklos apskurbusi.

Cik tālē jūtu – mūsu dzīves kopā iet,

Es nervus sasprindzinu – tev pretī dodos:

Lai mūsu dzīves kopā sietu.

...

·         Ir tik klusi, ir tik klusi.

Tikai kāda stīga pulsē:

Klusums skan, vai atmiņas....

Skan un skan...

Un es klausos un es klausos

Visu nakti to-

Mēness manos logos-

Smieklus sudrabo...
.../veda/

Mana uzdrīkstēšanās...

Savējais savējo sapratīs,
vienmēr,kad asaras līst,
neprasīs drīkst vai ne,
vienkārši atnāks un būs

Savējais savējam iedod spēs,
visu kas sirdī slēpts,
jo par to naudu neprasa,
tikai smaidu no sirds

Savējais savējam draugs būs,
tāpat kā dienas rit,
ierakstās liktens grāmatā
sirdis,kas gaismai tic(R.Cvetkova)

Mana uzdrīkstēšanās...

Kāda esmu-tāda esmu
Vai pati zinu-kāda esmu?
Dzīve mīcīja mani kā mālu
Veidoja apaļas formas,
asumus gludināja...
Mācīja paceltu galvu turēt vētrā,
negaisi nāca un gāja-
es turējos pretī...
Vienīgās bailes-ko pārvarēt grūti-
no sliekšņa-
no sliekšņa, kas mūžībā aizved...
Arī tas vēl ir jāiemācās...
Bet tagad vēl dzīvošu...
vienmēr kaut kas paliek- neredzēts,nezināms,
nepiepildīts un ilgots.../veda/
*
Ik pavasari es izstaigāju
savas atmiņu takas...
Priedaines silus ar ziedošām silpurenēm,
Šokolādes kalnu ar zilo puķīšu smaržu.
Aizkāpt uz Plātera pili,
skolas laiku atceroties...
atmiņas silda... /veda/

Mazliet par sevi...

Esmu no tām sievietēm, kam dzīvē nekas nenāk viegli – visā

ieguldīts pamatīgs darbs un pūles. Lai kaut ko sasniegtu, nebaidos

sapņot un izvirzīt mērķi. Sievietei jābūt pašpārliecinātai

par to, ko viņa dara. Pašpārliecinātība nav netikums.

Esmu pieņēmusi savā dzīvē dzīves

filozofijas noteikumus, kas nosaka – pieņem dzīvi tādu, kāda

tā ir, jo nav sliktuma bez labuma, jautājums

tikai ir tāds, ko mēs katrā situācijā spējam

saredzēt. Dzīvē katru mīļu brīdi mums ir jāmācās

– pacietību, lēnprātību, saticību, mīlestību...

Beznosacījuma mīlestību uzskatu par augstāko,

ko cilvēks var dzīvē sasniegt, un šī mācību stunda

sākas no vārdiem “Mīli otru kā sevi pašu”, bet to var tikai tad, ja esi

iemīlējis sevi ar visiem dotumiem un

trūkumiem. Manu  dzīvi nevar uzzīmēt kā taisnu līniju, manējā veido spirāli,

katrs nākamais aplis nedaudz līdzīgs iepriekšējam, tomēr ir ar citām atziņām ,

katra diena atnes kādu jaunu tikšanos,

piedzīvojumu un prieku par to, ka dzīve ir skaista.

Man ļoti nozīmīga ir pleca sajūta, kuru

sniedz savējie.

Mans vaļasprieks ir darbs dārzā, vācu valoda, lasu grāmatas sevis pilnveidošanai.

Manas prasmes – galvenokārt tā ir

prasme sazināties ar cilvēkiem un pārņem gandarījuma sajūta, kad tiek atrasts zelta vidusceļš.

Dzīvoju pēc principa – Ko sēsi, to pļausi ! Kāpēc gan nevarētu izmantot sēklai - mīlestību?

Jau 24.gadus strādāju sev tīkamu darbu, kur var ielikt savu sirdi un dvēseli. Galvenais – mīlēt to un

uzdrīkstēties!

Pirms kādu nosodi,
paņem tā cilvēka apavus
un noej to ceļu,ko viņš
Pagaršo asaras,izjūti sāpes,
paklūpi aiz katra akmens,
ko viņš ir klupis
un tikai tad saki,ka zini,
kā ir pareizi dzīvot...

Mana uzdrīkstēšanās...

• Kad dvēseli nemiers tirda...

Un tumsā nolaižas priekškars

Es atkal esmu uz skatuves

Un  mēģinu savu lomu...

Pēc galvenās lomas es nekāroju,

Man pietiek ar otro plānu,

Tik  atstāju sev lielāko greznību-

Atvērt  savus dvēseles logus

Un pilnu krūti tad elpot...

• Dārzā atkal smaržo puķes-

Krāšņas,cēlas un mirstīgas-

Tāpat kā cilvēki...

Salīst  krāsas varavīksnē,

A preibst galva

Un es atkal esmu  augustā,

Mē nesī , kas vēl runā

Par vasaru, putniem un mīlestību...

Tā jābūt...

Tikai vasara neierastāk sāp...

.·         Koki balti piesniguši..

Lauki balti iemiguši

Vien skumja es,

Kad sniegi puteņo uz dvēseles ielas...

Un pēkšņi saule novizēja sniegā

To tveru savā saujā un pasmaidu par sevi.
/veda/

Savas elpas šūpolēs...

• Savas elpas šūpolēs 

Šūpojos...

Dzīves garšu izgaršojot,

Kaut mazliet prieka izdzīvojot,

Kāds blakus stāv.

Nomodā par mani-

 Dien un nakt...

• Vien laikam ir vara

Tas visu var darīt

Gan  gaisā tas pacels

Gan pieliks pie zemes

Vien nezaudēt prieku un

Cerību glabāt...

• Iededzu sveci...

Krūzē uzleju piparmētras,

Bez  divdesmit minūtēm viens...

Ieklausos mājas klusumā...

Ilgāku brīdi pavadījusi ārpus mājas,

Cenšos izjust  šīs sajūtas...

• S veces liesmā tinas mans mūža kamols

Dzīparu dzīpariem

Raibu raibais

Vien jāsavācās, no sāpēm, asarām,prieka

Lai ceļu varu turpināt...

Vaimanas,žēlabas...

Vai tās ko līdz?

• Es domas salasu un klusu pušķī sienu-

Un katru dienu tā un katru dienu.

Gan rozes ziedu, gan nātras kātu

Un nav neviena,nav neviena,

Kam izteikt savu sāpi.../veda/

...

 
Pavasaris ir laimes laiks...Daba mostās un tu tai līdzi.Izjūti prieku par saulīti, svaiga vēja pūtienu.Esi nometusi ziemas tērpu un sāc izjust kā tevī mostas dzīvotprieks. Atbrīvo dvēseli jaunam izaicinājumam, jaunam piepildījumam. Tu esi uzplaukusi, ir izlauzies pumpura spēks. Tu uzsmaidi dzīvei un ej ar smaidu pretī jaunam piepildījumam.