Neērtības sajūta -par piesdesmit ar asti- pagaist...

Neērtības sajūta -par piesdesmit ar asti- pagaist...Necilā atmiņas, no kurām birst ābelei balti ziedi...Patikas mainās-apsūbē un atkal nospodrinās...Vai pietiekams pamats, lai divi cilvēki meklētu un uzrunātu viens otru...no kā cita lai pārtiek mīlestība...no pievilcības un uzticēšanās...Daudz runājam par mīlestību...Kaut īsu brīdi-tavu mīlu just,tik īsu, ka ar pirkstu galiem nesajust.Kaut īsu brīdi -tavu mīlu just,tik īsu,ka asaru uz vaiga gaistam just.Kaut īsu brīdi -tavu mīlu just,tik īsu, ka vēja pūsmu nesajust.

Pārlasot Zentu Mauriņu...

''Ir nemierināmas sāpes,un dzīves skolā esmu mācījusies,ka dziļākās ir jāapklāj ar klusēšanu.Himalaju kalni drosmīgos pamodina sasniegt to virsotni, sāpju dzelmes atbaida garāmgājējus , un, cilvēkus mīlot, jāiemācās klusēt'' ''Ak, ja varētu tikpat viegli kā zvaigzne uzlēkt un norietēt , klusi sevi izstarojot...'' Zenta Mauriņa ''Dzelzs aizbīdņi lūst '' 238.,243.lpp.

Bez mīlestības nedzīvojat...

Mīlestībai nav citas vēlēšanās kā vien piepildīt pašai sevi. Bet, ja tu mīli un, ja tev ir kādas vēlmes, tad lai tavas vēlmes ir šādas: Izkust un būt kā tekošam strautam, kas dzied savu dziesmiņu naktij, Iepazīt pārlieku liela maiguma sāpes. Tikt ievainotam no paša mīlestības sapratnes; Pamosties rītausmā ar spārnotu sirdi un pateikties par vēl vienu mīlestības dienu; Atpūsties dienvidū, kavējoties domās par mīlestības svētlaimi; Vakarā atgriezties mājās ar pateicību; Un tad iemigt ar lūgšanu par savu mīļoto sirdi un ar slavas dziesmu uz lūpām. Halīls Džibrāns „Pravietis”

Aija Vikmane \'\'Atbrīvo sevī vējus\'\'

Kādreiz atver grāmatu un Tev iekrīt vārdi,kas šajā momentā der tieši Tev ... Atbrīvo sevī vējus, Atlaid – lai skrien, lai dzied. Vējā tev mati plīvos, Tava dvēsele zinās, ka zied. No mazas vēsmiņas šalkas Caur nebēdņa aizvēja mānu Piepildi savas alkas – Kļūsti par vējamānu! Piekļaujies viesulim, vētrai un aukai, Tik turies cieši sev klāt, Lai vēja galotnē ļautos Kādu brīdi padomāt: Saprast, kā mutuļo domas, Kā viss tevī kārtojas. Ļauties brāzmām un vēja omai, Just, kā vaigi tev sārtojas. Tikai uzmanies caurvēja valgu, Proti dvēseli nosargāt. Arī bezvēja maldu purvā Neļaujies ieaijāt. Caurvēja skartajās drupās Dvēs’les gruvešos nelabais dej, Stingušā miera purvā Bezvējš gurdi smej. Tāpēc atbrīvo sevī vējus, Lai plīvo, lai vētī, lai dzied, Lai dvēselē kārtību ienes Lai dvēsele neaizmirst, ka zied!

Vai dzīvē notiek tā...

Vai dzīvē notiek tā ka viena mūža vietā-dabū divus? Uzliec sirdi uz plaukstas.. Un atzīsties visos grēkos.. Ko darīji - Un ko nedarīji.. Visu mūžu mēs skrienam,gādājam,krājam- pieķeramies mantai,dzīvnieciņiem,tuviem cilvēkiem...Un nedod Dievs -ja kaut kas atgadās ar mums vai ar mūsu mīļajiem! Pirmais jautājums- kāpēc tas notiek tieši ar mums? Kādēļ nāk ciešanas-lai attīstītu cilvēka prātu un sirdi. Kādēļ nāk prieks-lai attīstītu cilvēka prātu un sirdi. Prieks un ciešanas mūsu dzīvē iet paralēli.Tās attīsta mūsu sirdsgudrību,mēs atgūstam savu līdzsvaru,spēju dzīvot saskaņā ar mīlestību un harmonijas likumiem . ...pietiek ar sīku robiņu,lai atslēga neatslēgtos,pietiek ar vienu vārdu ,lai nesaprastos...Lai neapdomīgs vārds nepasprūk nevienam no mums!Saules gaišumu un siltumu Jūsu sirdīs!