Gaišus un priecīgus 90. svētkus!!!

Lai vienmēr Latvijai mēs baltas dienas skaitam... Mums ticis viszilākais ezers Un rudākais rudzu lauks. Vispilnākā likteņa krūze, Un tukšais cerību trauks. Visbaltākā bērzu birze, Vismelnākais rudzmaizes klaips. Viszaļākais ērkšķu kronis Un sārtākais asiņu traips. Un tieši Latvijai ticis Vissvētākais debesu jums, Jo savu visskaistāko zemi Dievs atdevis mums....L.Vāczemnieks

Es ieeju rudenī...

Es vakar peldējos zeltā, Ko saule pār pasauli lej, Ko lapas zem kājām noklāj, Lai vieglāks top cilvēka ceļš. Bet rīt es sildīšos zeltā, Ko sirds man no vasaras smeļ, Ko acis, pret pasauli celtas, Ko domas, kas pretī tev dej... /Gunta Kraulere/

Ko lai novēl sev...

Palutini sevi ar kādu bez steigas izbaudītu mirkli! Dāvā sev saules lēkta burvību! Novēli sev mākoņu rotaļu pusdienas laikā! Apbalvo sevi ar saulrieta krāšņumu vakarā! Uzdāvini sev sarmotu rītu, sauli rasas pilienā un lietainas pēcpusdienas mieru atvēli sev! Notver zvaigznes nakts skaidrajās debesīs un mēness dārzu, kas tikai pa reizei ir! Noglāsti varavīksni un tikko plaukušu ziedu... Un nesatrūksties, kad sevi dzirdēsi dziedam!

!!!

Blogger.Com™ is the 9th most popular website on the planet, you can see their Alexa® report at the bottom of this page. They receive millions of page views each day.

Pārlasot Paulu Koelju...

Paulu Koelju … mīlestība atnāk, iemājo sirdī un sāk ieviest savu kārtību. Ļauties šīm pārmaiņām spēj tikai ļoti stipras dvēseles… Pilnībā atdoties mīlestībai, dievišķai vai cilvēciskai, nozīmē atteikties no visa - arī no savas labklājības vai mūsu spējas pieņemt lēmumus. Tas nozīmē mīlēt vārda visdziļākajā nozīmē. Bet īstenībā mēs nemaz nevēlamies ļauties glābiņam, ko mums noskatījis Dievs, mēs vēlamies saglabāt pilnīgu kontroli pār katru soli, pilnībā apzināties savu rīcību, būt spējīgiem izvēlēties pielūgsmes objektu. Diplomi ir gandrīz visiem manu vecāku draugiem un viņu bērniem. Bet tas nenozīmē, ka viņi strādā savā profesijā. Gluži otrādi, viņi iestājās un beidza augstskolu tikai tāpēc, ka viņiem tika teikts - universitāte ir svarīga; lai dzīvē tiktu uz augšu, tev jābūt diplomam. Un tā pasaule paliek bez daudziem lieliskiem dārzniekiem, maizes cepējiem, antikvāriem, skulptoriem, rakstniekiem. Kad liktenis izrāda vislielāko labvēlību, vienmēr atradīsies kāda aka, kurā var noslīkt mūsu sapņi. Fiziskā un garīgā pasaule ir viens un tas pats. Ik puteklī ir dievišķa dzirksts, bet tas mums netraucē ar slapju lupatu noslaucīt putekļus. Taču dievišķais nekur nepazūd, tas pārvēršas tīrā virsmā. Rituāli izzuduši. Mēs vairs neprotam ikdienišķas darbības pārvērst svētās izpausmēs. Mēs gatavojam ēst un sūdzamies, ka tā ir velta laika tērēšana, un aizmirstam, ka ēdiena gatavošanā jāieliek visa sava mīlestība. Mēs strādājam un saucam to par Dieva sodu, un aizmirstam, ka mūsu pūliņiem un prasmēm jānes mums prieks… Neviens nevienu nevada un nevirza. Jebkurās attiecībās abi cilvēki zina, ko dara; arī tad, ja kāds no tiem vēlāk sūdzas, ka to izmantojuši. Ja vien ir kāds mierinājums, zaudējot cilvēku, kuru ļoti mīlam, tad tā ir cerība, vienmēr nepieciešama cerība, ka notikušais ir uz labu. Neviens neiededz gaismekli, lai paslēptu to aiz durvīm, gaismas uzdevums - nest vēl vairāk gaismas, atvērt cilvēkiem acis, parādīt apkārt esošos brīnumus. Divi vissmagākie pārbaudījumi, kas sastopami garīgās attīstības ceļā, - pacietību gaidīt uz īsto brīdi un dūšu nepievilties redzētajā. Normālība ir tikai un vienīgi kopīgas vienošanās jautājums. Proti, ja lielākā daļa cilvēku kaut ko uzskata par pareizu, tad ar laiku tiek pieņemts, ka tā tas arī ir. Pēc vistumšākās nakts nāk visgaišākais rīts. Mīlestība nekad netraucēs īstenot tavus sapņus. Tas ir viegli - būt nepieejamam. Atliek vien novērsties no citiem - un vairs nebūs jācieš. Mēs vairs nepakļausim sevi mīlestības, vilšanās un sabrukušu sapņu riskam. Tas ir viegli - būt nepieejamam. Mums vairs nebūs jāuztraucas, ka esam aizmirsuši kādam piezvanīt, mums vairs nebūs jādomā par cilvēkiem, kas mums lūdz palīdzību un mierinājumu. Tas ir viegli - būt nepieejamam. Atliek vien izlikties, ka dzīvojam ziloņkaula tornī, un mēs vairs nekad nenobirdināsim ne asaru. Atliek vien nodzīvot dzīvi, droši spēlējot savu lomu. Tas ir viegli - būt nepieejamam. Atliek vien palaist vējā visu, kas dzīvē ir labs. Viena cilvēka vēsture ir visas cilvēces vēsture.

Visam pamatā ir ticība. Dievam, sev, saviem spēkiem, savai ģimenei un ticība visam labajam. Jo ļaunā visapkārt ir tik daudz, ka to nemaz nedrīkst piem

Bet tā tomēr ir liela uzdrīkstēšanās – rādīt citiem to, kas tevī mitis un ko tu esi atklājis. ...

Neērtības sajūta -par piesdesmit ar asti- pagaist...

Neērtības sajūta -par piesdesmit ar asti- pagaist...Necilā atmiņas, no kurām birst ābelei balti ziedi...Patikas mainās-apsūbē un atkal nospodrinās...Vai pietiekams pamats, lai divi cilvēki meklētu un uzrunātu viens otru...no kā cita lai pārtiek mīlestība...no pievilcības un uzticēšanās...Daudz runājam par mīlestību...Kaut īsu brīdi-tavu mīlu just,tik īsu, ka ar pirkstu galiem nesajust.Kaut īsu brīdi -tavu mīlu just,tik īsu,ka asaru uz vaiga gaistam just.Kaut īsu brīdi -tavu mīlu just,tik īsu, ka vēja pūsmu nesajust.

Pārlasot Zentu Mauriņu...

''Ir nemierināmas sāpes,un dzīves skolā esmu mācījusies,ka dziļākās ir jāapklāj ar klusēšanu.Himalaju kalni drosmīgos pamodina sasniegt to virsotni, sāpju dzelmes atbaida garāmgājējus , un, cilvēkus mīlot, jāiemācās klusēt'' ''Ak, ja varētu tikpat viegli kā zvaigzne uzlēkt un norietēt , klusi sevi izstarojot...'' Zenta Mauriņa ''Dzelzs aizbīdņi lūst '' 238.,243.lpp.

Bez mīlestības nedzīvojat...

Mīlestībai nav citas vēlēšanās kā vien piepildīt pašai sevi. Bet, ja tu mīli un, ja tev ir kādas vēlmes, tad lai tavas vēlmes ir šādas: Izkust un būt kā tekošam strautam, kas dzied savu dziesmiņu naktij, Iepazīt pārlieku liela maiguma sāpes. Tikt ievainotam no paša mīlestības sapratnes; Pamosties rītausmā ar spārnotu sirdi un pateikties par vēl vienu mīlestības dienu; Atpūsties dienvidū, kavējoties domās par mīlestības svētlaimi; Vakarā atgriezties mājās ar pateicību; Un tad iemigt ar lūgšanu par savu mīļoto sirdi un ar slavas dziesmu uz lūpām. Halīls Džibrāns „Pravietis”

Aija Vikmane \'\'Atbrīvo sevī vējus\'\'

Kādreiz atver grāmatu un Tev iekrīt vārdi,kas šajā momentā der tieši Tev ... Atbrīvo sevī vējus, Atlaid – lai skrien, lai dzied. Vējā tev mati plīvos, Tava dvēsele zinās, ka zied. No mazas vēsmiņas šalkas Caur nebēdņa aizvēja mānu Piepildi savas alkas – Kļūsti par vējamānu! Piekļaujies viesulim, vētrai un aukai, Tik turies cieši sev klāt, Lai vēja galotnē ļautos Kādu brīdi padomāt: Saprast, kā mutuļo domas, Kā viss tevī kārtojas. Ļauties brāzmām un vēja omai, Just, kā vaigi tev sārtojas. Tikai uzmanies caurvēja valgu, Proti dvēseli nosargāt. Arī bezvēja maldu purvā Neļaujies ieaijāt. Caurvēja skartajās drupās Dvēs’les gruvešos nelabais dej, Stingušā miera purvā Bezvējš gurdi smej. Tāpēc atbrīvo sevī vējus, Lai plīvo, lai vētī, lai dzied, Lai dvēselē kārtību ienes Lai dvēsele neaizmirst, ka zied!

Vai dzīvē notiek tā...

Vai dzīvē notiek tā ka viena mūža vietā-dabū divus? Uzliec sirdi uz plaukstas.. Un atzīsties visos grēkos.. Ko darīji - Un ko nedarīji.. Visu mūžu mēs skrienam,gādājam,krājam- pieķeramies mantai,dzīvnieciņiem,tuviem cilvēkiem...Un nedod Dievs -ja kaut kas atgadās ar mums vai ar mūsu mīļajiem! Pirmais jautājums- kāpēc tas notiek tieši ar mums? Kādēļ nāk ciešanas-lai attīstītu cilvēka prātu un sirdi. Kādēļ nāk prieks-lai attīstītu cilvēka prātu un sirdi. Prieks un ciešanas mūsu dzīvē iet paralēli.Tās attīsta mūsu sirdsgudrību,mēs atgūstam savu līdzsvaru,spēju dzīvot saskaņā ar mīlestību un harmonijas likumiem . ...pietiek ar sīku robiņu,lai atslēga neatslēgtos,pietiek ar vienu vārdu ,lai nesaprastos...Lai neapdomīgs vārds nepasprūk nevienam no mums!Saules gaišumu un siltumu Jūsu sirdīs!

No garas ziemas nogurusi...

Pamodos- no savāda sapņa -
 Es uzkāpu augstajā kalnā
 Pašā virsotnē - mākoņos tītajā-
 Sajūta dīvaina-vien sapnī tā notiek...
 Augstumā sareiba galva -
 kur kāju likt... lai lejā nenokrīt.
 Tāds savāds sapnis...
 ...kalnos neesu kāpusi...
 pa zemi vien...pa zemi vien...
rušinājusies.../veda/